Ievads

Visi bez izņēmuma vēlas būt laimīgi un izvairīties no neveiksmēm. Sākot no nenozīmīgām epizodēm viena cilvēka dzīvē un beidzot ar lieliem, vēsturiskiem notikumiem – viss savā būtībā izsaka cilvēka nebeidzamos centienus kļūt laimīgākam.

Kā tad ir iespējams kļūt laimīgam? Katrs cilvēks jūtas laimīgs tad, kad ir piepildījušās viņa vēlmes. Taču vārds „vēlme” bieži vien netiek izprasts tā sākotnējā nozīmē, jo pastāvošie dzīves apstākļi veicina to, ka mūsu vēlmes bieži sliecas uz ļauno, nevis labo. Vēlmes, kas noved pie netikumības, nerodas cilvēka sākotnējā dvēselē, jo tai ir labi zināms, ka tādas vēlēšanās rada tikai nelaimes. Tāpēc sākotnējā dvēsele mudina cilvēku atvairīt vēlmes, kas izvēršas ļaunumā, un sekot tām vēlmēm, kas ved uz labo. Pat riskējot ar savu dzīvību, cilvēki cenšas iepazīt prieku, kas var aizkustināt viņu sākotnējo dvēseli. Tāda ir cilvēku īstenība: atrodoties nāves ēnā, mēs meklējam ceļu, kas ved uz dzīvības gaismu.

Vai kādam ir izdevies sajust sākotnējās dvēseles prieku, izdabājot ļaunām vēlmēm? Pēc šādu vēlmju apmierināšanas cilvēks jūt sāpes savā sirdī un sirdsapziņas pārmetumus. Vai vecāki māca saviem bērniem darīt ļaunu? Vai skolotāji audzina savus skolēnus būt netaisniem? Katram cilvēkam ir sākotnējā dvēsele, un tās dabā ir ienīst ļauno un cildināt labo.

Garīgo meklējumu ceļā cilvēka dzīve piepildās ar nebeidzamām pūlēm īstenot labo, sekojot vienīgi sākotnējās dvēseles vēlmēm. Un tomēr kopš pasaules radīšanas nebija neviena cilvēka, kas būtu sekojis vienīgi savas sākotnējās dvēseles balsij. Tādēļ Bībelē ir teikts: „Nav neviena taisna, it neviena. Nav neviena, kas saprot, neviena, kas Dievu meklē.” (Rom. 3:10,11) Svētais Pāvils, apzinoties šādu cilvēka iekšējo realitāti, sāpēs teica: „Mans iekšējais cilvēks ar prieku piekrīt Dieva bauslības likumam. Bet savos locekļos es manu citu likumu, kas karo ar mana prāta likumu un padara mani par grēka likuma gūstekni, kas ir manos locekļos. Es, nožēlojamais cilvēks, kas mani izraus no šīs nāvei lemtās miesas?” (Rom. 7:22-24)

Un tā mēs redzam, ka katrā cilvēkā ir spilgti izteikta pretruna. Viņā ir divas pretējas noslieces: sākotnējā dvēsele tiecas īstenot labās vēlmes, bet ļaunā dvēsele – ļaunās vēlmes. Šīs divas cilvēka „es” puses nežēlīgi cīnās viena ar otru, cenšoties īstenot divus pilnīgi pretējus mērķus. Ikviena būtne ar šādu iekšēju pretrunu ir nolemta iznīcībai. Tāpēc cilvēks, kurā šī pretruna izpaužas visspilgtāk, dzīvo uz iznīcības robežas. Vai ir iespējams, ka šī pretruna piemita cilvēkam jau no viņa rašanās brīža? Nekas visā radībā nevar rasties, ja jau izcelšanās brīdī tajā pastāv pretruna. Tātad šī pretruna cilvēkos ir radusies pēc cilvēku rases izcelšanās. Kristietībā par pretrunas rašanās cēloni tiek uzskatīta cilvēka grēkākrišana.

Vai tiešām kāds var noliegt, ka cilvēce dzīvo grēkā? Cilvēks apzinās, ka grēkākrišanas dēļ viņš atrodas uz pašiznīcināšanās robežas, un izmisīgi cenšas atrisināt iekšējo pretrunu, sekojot sākotnējās dvēseles labajām vēlmēm un atvairot ļaunās dvēseles ļaunās vēlmes.

Taču diemžēl mums nav izdevies pilnībā atrisināt jautājumu par labā un ļaunā dabu. Mums vēl joprojām nav tādas teorijas, kas ļautu noteikt, kurš no diviem – ateisms vai teisms – pieder ļaunajai vai labajai pusei. Turklāt mēs joprojām nezinām atbildi uz tādiem jautājumiem kā: kas ir sākotnējā dvēsele – labo vēlmju avots; kā ir izcēlusies ļaunā dvēsele, kurā rodas sākotnējai dvēselei pretējas, proti, ļaunas vēlmes; kāds ir cēlonis pretrunai, kas ved cilvēkus uz sabrukumu. Lai varētu dzīvot labestības dzīvi, sekojot sākotnējās dvēseles labajām vēlmēm un atvairot ļaunās vēlmes, mums ir jāpārvar šī neziņa un jāiemācās skaidri atšķirt labo no ļaunā.

Intelekta skatījumā, grēkākrišana nozīmē, ka cilvēce iegrima neziņas tumsībā. Cilvēkam piemīt divi aspekti – iekšējais un ārējais, t.i., dvēsele un ķermenis. Tieši tāpat arī viņa intelektam piemīt divi aspekti – iekšējais un ārējais. Atbilstoši tam pastāv arī divi neziņas aspekti – iekšējā neziņa un ārējā neziņa.

Reliģijas skatījumā iekšējā neziņa nozīmē garīgo neziņu, t.i. tādu jautājumu nezināšanu, kā piemēram: kā ir radies cilvēks; kāds ir cilvēka dzīves mērķis; vai eksistē Dievs un viņsaule; kas ir labais un ļaunais? Ārējā neziņa ir neziņa par fizisko realitāti, t.i., neziņa par dabas pasauli, arī par cilvēka ķermeni, materiālās pasaules pamatiem un dabas likumiem, kuriem pakļaujas visas fiziskās parādības.

Kopš vēstures pirmsākumiem cilvēki ir nepārtraukti meklējuši patiesību, kas atbrīvotu viņus no neziņas un ļautu atgūt zināšanu gaismu. Iekšējās patiesības meklējumos cilvēki gāja pa reliģijas ceļu. Savukārt ārējo patiesību cilvēki izzināja, ejot zinātnes ceļu. Lai uzveiktu neziņu un atgūtu zināšanas, reliģija un zinātne katra savā sfērā kļuva par divu patiesības aspektu izzināšanas metodi. Tomēr kādreiz ir jāpienāk dienai, kad reliģijas un zinātnes ceļi apvienosies un problēmas tiks risinātas vienoti; turklāt divi patiesības aspekti – iekšējais un ārējais – attīstīsies pilnīgā saskaņā viens ar otru. Tikai tad, pilnībā atbrīvojušies no neziņas un dzīvojot labestības dzīvi, pēc kuras tiecas sākotnējā dvēsele, cilvēki varēs baudīt mūžīgu laimi.

Un tā cilvēki meklēja risinājumu dzīves pamatjautājumiem, ejot divus dažādus ceļus. Pirmais ceļš ir risinājumu meklējumi materiālajā pasaulē, seku pasaulē. Tie, kas iet šo ceļu, ticot tā cildenumam, noliec galvu zinātnes priekšā. Viņi ir lepni par tās visvarenību un tās sniegto materiālo labklājību. Bet, vai cilvēks var justies pilnīgi laimīgs, aprobežojoties savos meklējumos tikai ar materiālo un ārējo un sekojot ķermeņa vēlmēm? Zinātne var radīt patīkamu sociālo vidi, kurā cilvēks var izbaudīt materiālo labklājību. Bet, vai tāda vide vien spēj gandarīt cilvēka dvēseles garīgās vēlmes?

Pārejošs prieks no miesas baudām ir nekas salīdzinājumā ar svētlaimi, ko izjūt cilvēks, ejot pa garīgās izziņas ceļu un rodot prieku pat galējā trūcībā. Gautama Buda, kas pameta karaliskās pils greznību un devās ilgos klejojumos, lai atrastu Ceļu, nebija vienīgais, kas bez jumta virs galvas klaiņoja, meklējot savai sirdij vietu, kur rast mieru. Tieši tāpat, kā ķermeņa veselība ir atkarīga no dvēseles veselības, ķermenis var izbaudīt pilnu prieku vienīgi tad, kad dvēsele izjūt īstu prieku.

Jūrasbraucējs, kas zem zinātnes burām ceļo pa materiālās pasaules jūru miesas baudu meklējumos, sasniedzot savu ilgu krastu, drīz atklās, ka tas nav nekas vairāk kā kapsēta, kurā apglabāt savu miesu.

Kurp virzās zinātne? Līdz šim zinātniskie pētījumi neietvēra iekšējo, cēloņu pasauli, tie skāra tikai ārējo, seku pasauli – nevis būtības pasauli, bet parādību pasauli. Tomēr šodien zinātne ieiet jaunā attīstības posmā – tai rūp vairs ne tikai ārējā seku un parādību pasaule, bet tā sāk pētīt arī iekšējo un cēlonisko būtības pasauli. Zinātnes pasaule sāk atzīt, ka tā nevar sasniegt savus mērķus – pilnībā iepazīt ārējo patiesību – bez cēloniskā un dzīves garīgā aspekta teorētiska skaidrojuma, t.i., bez iekšējās patiesības zināšanām.

Kad jūrasbraucējs, pabeidzis savu ceļojumu ārējās patiesības meklējumos zem zinātnes burām, pacels vēl vienu buru, reliģijas buru, un uzsāks jaunu ceļojumu iekšējās patiesības meklējumos, viņš dosies turp, kurp tiecas viņa sākotnējā dvēsele, – uz ideālo pasauli.

Otrs ceļš, pa kuru iet cilvēce, tiecoties atrisināt dzīves pamatjautājumus, ir mēģinājums iziet ārpus parādību pasaules robežām un meklēt atbildes cēloniskajā būtības pasaulē. Nenoliedzami, filosofijas un reliģijas, ejot pa šo ceļu, ir sniegušas nozīmīgu ieguldījumu. Taču, no otras puses, filosofiju un reliģiju nospieda daudzas garīgas nastas. Savā laikā filosofi un svētie bija labestīgas dzīves ceļa pirmgājēji, taču daudzi viņu darbi kļuva par papildus garīgo nastu mūsdienu cilvēkiem.

Būsim objektīvi. Vai kāds no filosofiem ir atklājis, kā ir iespējams atbrīvot cilvēci no ciešanām? Vai kāds gudrais jel kad ir skaidri norādījis ceļu, sniedzot izsmeļošas atbildes uz visiem cilvēka dzīves un Visuma pamatjautājumiem? Tieši otrādi, viņu mācības un filosofijas radīja jaunus jautājumus, kuri mums vēl ir jāatrisina, un kļuva par cēloni skepticismam. Atdzimšanas gaisma, ar kuru reliģijas savā laikā apgaismoja tumsā klīstošās dvēseles, vēstures gaitā kļuva arvien vājāka un vājāka. Šodien no tās ir palikušas pāri tikai blāvi mirdzošas liesmiņas sabiezējušā tumsā.

Palūkosimies uz kristietības vēsturi. Sludinot par cilvēces pestīšanu, kristietība attīstījās divus tūkstošus gadu, un šobrīd tā ir izplatījusi savu ietekmi gandrīz visā pasaulē. Bet kur ir palicis tas kristietības gars, kurš kādreiz izstaroja tik spilgtu dzīvības gaismu, ka pat romieši, kas nežēlīgi vajāja kristiešus, krita ceļos krustā sistā Jēzus priekšā? Viduslaiku feodālā sabiedrība kristietību dzīvu apglabāja. Kaut arī Reformācija aizdedza garīgās dzīves atmodas lāpu, tās gaisma nespēja izkliedēt visaptverošās tumsas viļņus.

Kad dzisa garīgā uguns, kas bija raksturīga kristietībai tās pastāvēšanas sākumā, kad kristīgo Eiropu pārpludināja kapitālistiskās mantkārības viļņi, kad badā mirstošas cilvēku masas graustos rūgti vaimanāja, tad pestīšanas solījums nāca nevis no debesīm, bet gan no zemes. Tas bija komunisms. Lai gan kristietība sludināja Dieva mīlestību, tā pakāpeniski bija pārvērtusies par mirušu baznīcu, kas sludina tukšus saukļus. Tādos apstākļos tas bija pilnīgi dabiski, ka tika pacelts protesta karogs, apgalvojot, ka nežēlīgais Dievs, kas pieļāva tādas ciešanas, vispār nevar pastāvēt. Šādi radās mūsdienu materiālisms. Tas dzima kristīgās sabiedrības paspārnē un kļuva par auglīgu augsni komunisma uzplaukumam.

Kristietība nespēja iet soli solī ar komunisma sasniegumiem, un tai neizdevās piedāvāt pasaulei patiesību, kas uzveiktu komunisma ideoloģiju. Kristieši bezspēcīgi noskatījās, kā viņu vidē uzplauka komunisms, pakāpeniski izplatot savu ietekmi visā pasaulē. Turklāt, lai gan atbilstoši kristietības mācībai visi cilvēki ir cēlušies no vieniem un tiem pašiem vecākiem, daudzi kristieši nespēj pat sēdēt līdzās atšķirīgas ādas krāsas brāļiem un māsām. Šis piemērs skaidri parāda stāvokli, kādā atrodas mūsdienu kristietība, kas ir zaudējusi garīgo spēku Kristus vārdu īstenošanai dzīvē. Nolaižoties līdz formālai rituālu ievērošanai, tā ir kļuvusi līdzīga „nobaltētiem kapiem” (Mt. 23:27).

Iespējams, ka pienāks diena, kad cilvēki izskaudīs ļaunumu sabiedrībā, taču ir viens netikums, no kura cilvēkam nav pa spēkam atbrīvoties pašam. Tā ir seksuālā izlaidība. Kristietība to uzskata par lielāko grēku. Cik traģiski, ka mūsdienu kristietība nevar novērst to, ka tik daudzi cilvēki akli seko šim netikuma ceļam! Pati kristietība šodien ir kļuvusi par haosa un iekšējās šķelšanās upuri, un tā var tikai bezpalīdzīgi noskatīties, kā neskaitāmas dzīves tiek ierautas izvirtības atvarā. Tas viss liecina par to, ka mūsdienu kristietība šodien nespēj izpildīt Dieva solījumu izglābt cilvēci.

Kāpēc ticīgie ļaudis, kas no sirds centās iepazīt garīgo patiesību, nespēja izpildīt viņiem uzticēto misiju? Attiecības starp būtības pasauli un parādību pasauli ir līdzīgas attiecībām starp dvēseli un ķermeni. Tās ir attiecības starp cēloni un sekām, iekšējo un ārējo, subjektu un objektu (Radīšana 1.1.). Tieši tāpat, kā cilvēks var kļūt par pilnīgu personību tikai tad, ja viņa dvēsele un ķermenis ir absolūti vienoti, ideāla pasaule var rasties tikai tad, kad būtības un parādību pasaule apvienosies pilnīgā harmonijā. Līdzīgi, kā tas ir attiecībās starp dvēseli un ķermeni, arī parādību pasaule nevar pastāvēt atšķirti no būtības pasaules, un būtības pasaule nevar pastāvēt bez parādību pasaules. Tāpēc dzīve garīgajā pasaulē ir cieši saistīta ar dzīvi uz zemes. Garīgais prieks nav pilnīgs bez patiesas fiziskās laimes.

Tiecoties uz mūžīgo dzīvi, reliģijas noniecināja dzīvi šajā pasaulē un atraidīja ķermeņa priekus garīgās svētlaimes vārdā. Tomēr, lai kā arī cilvēks necenstos, viņš nevar nodalīt sevi no šīs pasaules realitātes, ne arī izskaust fiziskās vēlmes, kas kā ēna pavada viņu visas dzīves gaitā. Ir daudz piemēru tam, kā vēlēšanās izjust fizisko prieku ir uzveikusi pat tos cilvēkus, kas ir izvēlējušies garīgo meklējumu ceļu, uzveļot uz viņu pleciem ciešanu nastu. Tāda pretruna ir daudzu ticīgo dzīves realitāte. Šis arī ir mūsdienu reliģiju galvenais vājuma un bezdarbības iemesls: tās nav spējušas pārvarēt šo iekšējo pretrunu.

Ir vēl viens svarīgs cēlonis reliģiju panīkumam. Ejot vienā solī ar zinātnes attīstību, mūsdienu cilvēka intelekts ir sasniedzis visaugstāko attīstības līmeni, kas prasa zinātnisku pieeju realitātes izpratnei. Taču reliģiju doktrīnām joprojām trūkst zinātnisku skaidrojumu. Citiem vārdiem sakot, reliģijas un zinātnes dotie skaidrojumi nesaskan viens ar otru.

Reliģijas galamērķis īstenojas tikai tad, kad cilvēks vispirms tic tai no visas sirds un tad īsteno to savā dzīvē. Taču patiesa ticība nevar būt bez zināšanām un izpratnes. Piemēram, mēs pētām svētos rakstus, lai patiesības zināšanas nostiprinātu mūsu ticību. Jēzus darīja brīnumus, lai parādītu cilvēkiem, ka viņš ir Mesija, un palīdzētu viņiem noticēt. Izpratne ir zināšanu sākums. Mūsdienās cilvēki nespēj pieņemt to, kam trūkst loģiska, zinātniska pamatojuma. Tā kā reliģijas nespēj palīdzēt cilvēkiem izprast daudzus jautājumus un vēl jo mazāk saglabāt ticību, tad tās nav spējīgas izpildīt savu uzdevumu. Pat iekšējai patiesībai ir nepieciešams loģisks un pārliecinošs pamatojums. Patiešām, vēstures gaitā reliģijas tuvojās laikmetam, kad to mācības būtu iespējams izskaidrot zinātniski.

Reliģija un zinātne, kuru uzdevums ir izkliedēt divus cilvēka neziņas aspektus, savā attīstības gaitā ieņēma pilnīgi pretējas un nesamierināmas pozīcijas. Tomēr, lai cilvēki pilnībā atbrīvotos no iekšējās un ārējās neziņas un dzīvotu labestīgu dzīvi, pēc kuras tik ļoti ilgojas sākotnējā dvēsele, noteiktā vēstures brīdī ir jāparādās jaunai patiesībai, kas spētu samierināt reliģiju un zinātni un atrisināt visus strīdīgos jautājumus vienotā skatījumā.

Ticīgajiem, jo sevišķi kristiešiem, varbūt būs nepatīkami dzirdēt, ka ir jāparādās jaunai patiesībai. Viņi tic, ka svētie raksti ir pilnīgi un nevainojami. Protams, patiesība ir unikāla, mūžīga, nemainīga un absolūta. Taču raksti nav pati patiesība, bet gan mācību grāmatas, kurās tā tiek atspoguļota. Svētie raksti parādījās dažādos vēstures laika posmos, cilvēcei attīstoties gan garīgi, gan intelektuāli. Dabiski, ka atkarībā no laikmeta, mainījās arī mācību dziļums un to izklāstīšanas veids. Tādēļ būtu nepareizi uzskatīt, ka šādas mācību grāmatas ir absolūtas visās detaļās (Eshatoloģija 5.).

Reliģija radās kā ceļš, kas palīdz cilvēkam, sekojot savas sākotnējās dvēseles vēlmēm, pietuvoties Dievam un iemiesot dzīvē labo. Tāpēc arī visu reliģiju uzdevums ir viens un tas pats. Taču reliģijas ir parādījušās atšķirīgās formās atkarībā no to dažādajām misijām, kultūrām, kurās tās aizsākās, un laikmeta. Svētie raksti atšķiras šo pašu iemeslu dēļ. Visiem rakstiem ir viens mērķis: izstarot patiesības gaismu apkārtējā pasaulē. Tomēr tad, kad tiek iedegts spožāks gaismeklis, vecā gaismekļa gaisma tiek pārspēta spožumā un tās misija tuvojas beigām. Tā kā mūsdienu reliģijas nespēj izvest mūsdienu cilvēkus no tumšās nāves ielejas dzīvības gaismā, ir jāparādās jaunai patiesībai, kas izstaros jaunu un spožāku gaismu. Arī Bībelē tiek runāts par to, ka cilvēcei tiks doti jauni patiesības vārdi (Eshatoloģija 5.).

     Kāda ir jaunās patiesības misija? Jaunajai patiesībai ir jāapvieno vienā veselā iekšējā patiesība, kuru izzināt tiecās reliģija, un ārējā patiesība, kuru pētīja zinātne. Jaunā patiesība dos iespēju visiem cilvēkiem uzveikt iekšējo un ārējo neziņu, un iegūt zināšanas par dzīves garīgo un fizisko aspektu.

     Jaunajai patiesībai ir jāpalīdz kritušajiem cilvēkiem pretoties ļaunās dvēseles vēlmēm, un, sekojot sākotnējās dvēseles balsij, īstenot dzīvē labo. Tai ir jāpalīdz cilvēkiem atbrīvoties no divējādās dabas, kas izpaužas tieksmē dažreiz darīt labu, bet dažreiz – ļaunu. Jaunajai patiesībai ir jādod spēks ticīgajiem pārvarēt pretrunu, ar kuru viņi sastopas centienos iet pa ceļu, kas ved pie Dieva. Kritušajam cilvēkam zināšanas ir dzīvības gaisma un spēks, kas ved uz atdzimšanu, turpretī neziņa ir nāves mijkrēslis un sabrukuma cēlonis. Neziņa nevar radīt mūsos patiesas jūtas, un bez emocijām un zināšanām nevar rasties griba darboties. Cilvēks nevar dzīvot patiesu dzīvi, ja viņš nespēj pareizi izmantot savas emocijas, intelektu un gribu.

     Ja cilvēks bija radīts tā, ka viņš nespēj dzīvot nošķirti no Dieva, tad cik nelaimīgai ir jābūt viņa dzīvei, ja viņš nezina Dievu! Vai cilvēks var visā pilnībā iepazīt Dievu, pat ja arī viņš cītīgi lasa Bībeli? Vai cilvēks var izprast Dieva sirdi? Jaunajai patiesībai ir jāspēj ne tikai pārliecināt mūs par Dieva pastāvēšanu, bet arī atklāt mums Dieva sirdi: prieku, kuru Viņš izjuta pasaules radīšanas laikā; dziļās sēras Viņa sirdī, kad cilvēki, Viņa bērni, kurus Viņš nespēja pamest, sacēlās pret Viņu; rūgtumu, ko Viņš izjuta, cenšoties glābt kritušo cilvēci ilgās vēstures gaitā.

     Cilvēces vēsture, austa no cilvēku dzīvēm, kas tiecas gan uz labu, gan uz ļaunu, ir pilna ar konfliktiem. Taču mūsdienās pakāpeniski izzūd ārējie konflikti – cīņa par īpašumiem, cilvēkiem un teritoriju. Dažādu tautību cilvēki dzīvo kopā bez rasu aizspriedumiem. Valstis, kas uzvarēja Otrajā pasaules karā, atbrīvoja savas kolonijas, piešķirot tām tādas pašas tiesības kā lielvalstīm, un ļāva iestāties ANO. Un tagad visas kopā tās cenšas izveidot pasaules valdību. Tā kā ekonomiskās intereses ir kļuvušas par prioritāti un valstis sadarbojas, lai izveidotu vienotu tirgu, naidīgums un nesaskaņas starptautiskajās attiecībās ir mazinājušās. Notiek brīva kultūru apmaiņa, valstis vairs nav izolētas viena no otras, un pakāpeniski tuvinās Rietumu un Austrumu kultūras.

Un tomēr pēdējā un neizbēgamā cīņa mums vēl ir priekšā. Tā ir ideoloģiskā cīņa starp demokrātiju un komunismu*. Lai gan abas puses ir bruņotas ar jaudīgiem ieročiem un ir gatavas sākt cīņu ar pretējo pusi, to konfliktam piemīt iekšējs, ideoloģisks raksturs. Kas uzvarēs? Ikviens, kas tic Dieva eksistencei, ar pārliecību atbildēs, ka uzvarēs demokrātija. Taču mūsdienu demokrātijai nav ne teorijas, kas spētu uzvarēt komunismu, ne arī spēka īstenot šādu teoriju dzīvē.

---

* Šīs rindas ir rakstītas 60. gados.

Tādēļ, lai Dieva glābšanas providence tiktu īstenota līdz galam, šai jaunajai patiesībai ir jāpaceļ demokrātiskās pasaules ideālisms jaunā līmenī, un, asimilējot pat materiālismu, jāieved visa cilvēce jaunā pasaulē. Šai patiesībai ir jāspēj aptvert visas reliģijas, ideoloģijas un filosofijas, kas ir pastāvējušas vēstures gaitā, un jārada starp tām pilnīga vienotība.

Daži cilvēki patiešām kategoriski atsakās ticēt reliģijai. Tas ir tāpēc, ka viņi nav iepazinuši Dieva un garīgās pasaules realitāti. Tomēr, lai kā arī cilvēks necenstos noliegt garīgo realitāti, viņš tai spēs noticēt, ja viņam tiks sniegti zinātniski pierādījumi. Turklāt, ja cilvēks savas dzīves augstāko mērķi saista ar materiālo pasauli, galu galā, viņš sāks just lielu tukšumu sirdī. Tāda ir cilvēka daba. Kad, pateicoties jaunajai patiesībai, cilvēki iepazīs Dievu un garīgās pasaules realitāti, viņi sapratīs, ka dzīves augstākais mērķis nav jāsaista ar materiālo pasauli un savs skats ir jāvērš uz mūžīgo pasauli. Visi, kas ies šo ceļu, kādu dienu satiksies kā brāļi un māsas.

     Kāda būtu pasaule, ja, pateicoties vienotai patiesībai, cilvēki izturētos viens pret otru kā brāļi un māsas? Jaunās patiesības gaismā cilvēce, kas ilgās vēstures gaitā centās izkliedēt neziņas tumsību, beidzot varēs kļūt par vienotu ģimeni. Tā kā patiesības uzdevums ir īstenot labo un Dievs ir labā pirmavots, tad uz patiesību balstītās pasaules centrā būs Dievs. Visa cilvēce godinās Dievu kā savu Vecāku un dzīvos brīnišķīgā brāļu mīlestībā. Cilvēka daba ir tāda, ka, upurējot līdzcilvēkus sava labuma gūšanai, viņa ciešanas no sirdsapziņas pārmetumiem ir lielākas par prieku no ieguvumiem, kas ir sasniegti ar negodīgu rīcību. Ikviens, kas to apzinās, atturēsies no līdzcilvēku sāpināšanas. Ja cilvēka sirds piepildīsies ar neviltotu brāļu mīlestību, viņš vairs nevēlēsies darīt neko tādu, kas nodarītu sāpes citiem. Cik gan vēl lielākā mērā tas attiecas uz sabiedrību, kurā visi cilvēki jūt, ka Dievs, Kas atrodas ārpus laika un telpas un vēro katru viņu kustību, grib, lai viņi viens otru mīlētu? Tāpēc tiklīdz jaunā patiesība pieliks punktu cilvēces grēcīgajai vēsturei, sāksies jauns laikmets, kurā grēka pastāvēšana kļūs vienkārši neiespējama.

Cilvēki, kas tic Dievam, turpināja grēkot, jo viņu ticība bija tikai konceptuāla un neskāra viņu dziļākās jūtas. Kurš gan spētu grēkot, ja savas būtības dziļumos sajustu Dievu? Vai tad cilvēki grēkotu, ja zinātu, cik īsts ir Debesu likums, kas nosaka, ka katrs grēcinieks dodas uz elli?

Pasaule bez grēka – grēcīgās cilvēces lolotais sapnis – ir Debesu valstība. Tā kā šāda pasaule tiks izveidota uz zemes, to var nosaukt par Debesu valstību uz zemes.

Tādējādi Dieva glābšanas providences galamērķis ir izveidot Debesu valstību uz zemes. Taču, kā jau tika minēts iepriekš, pēc tam, kad cilvēks tika radīts, viņš krita grēkā. Ja mēs pieņemsim, ka Dievs pastāv, tad atbilde uz jautājumu, kādu pasauli Viņš sākotnēji bija iecerējis izveidot pirms cilvēces pirmvecāku grēkākrišanas, kļūs acīmredzama. Šai pasaulei bija jākļūst par Debesu valstību uz zemes, kurā piepildītos Dieva radīšanas mērķis (Eshatoloģija 3.).

Taču grēkākrišanas dēļ šāda pasaule netika izveidota. Tā vietā cilvēks iegrima neziņā un radīja grēka pasauli. Kopš tā laika kritušais cilvēks nepārtraukti mēģināja atjaunot Debesu valstību uz zemes, pasauli, kuru sākotnēji bija iecerējis Dievs. Vēstures gaitā cilvēki meklēja gan iekšējo, gan arī ārējo patiesību un centās savā dzīvē sekot tikai labajam. Tādējādi cilvēces vēstures pamatā ir Dieva providence, kas ir vērsta uz to, lai atjaunotu pasauli, kurā Dieva radīšanas iecere ir īstenojusies. Attiecīgi jaunās patiesības uzdevums ir palīdzēt kritušajiem cilvēkiem atgriezties sākotnēji iecerētajā stāvoklī. Lai to izdarītu, tai ir jāatklāj nolūks, kādēļ Dievs radīja cilvēci un Visumu, jāparāda atjaunošanas process un tā galamērķis.

Vai tiešām grēkākrišana notika tādēļ, ka cilvēks burtiskā nozīmē ēda augli, kurš, kā rakstīts Bībelē, bija laba un ļauna atzīšanas koka auglis? Ja nē, tad kāds bija grēkākrišanas cēlonis? Kāpēc pilnības un skaistuma Dievs radīja cilvēku, kas var krist grēkā? Kāpēc visvarenais un viszinošais Dievs nenovērsa grēkākrišanu, kaut arī Viņam, bez šaubām, bija zināms viss notiekošais? Kāpēc visvarenais Dievs neizglāba grēcīgo cilvēci vienā acumirklī? Jaunajai patiesībai ir jāatbild uz šiem un citiem jautājumiem, kas ir satraukuši vēstures izcilākos prātus.

Dabā viss darbojas atbilstoši zinātniskajiem likumiem, tāpēc mēs varam secināt, ka zinātne ir izcēlusies no Dieva, jo tieši Viņš ir šīs pasaules Radītājs. Ja vēsture ir Dieva centieni atjaunot pasauli, kurā tiktu īstenots Viņa radīšanas mērķis, tad Dievs, Kam ir pakļauti visi likumi, neapšaubāmi īsteno Savu glābšanas providenci atbilstoši noteiktai kārtībai un plānam. Tādēļ mūsu neatliekamais uzdevums ir saprast, kā iesākās cilvēces grēcīgā vēsture, kādas sakarības un likumi ir noteikuši providences gaitu, kā beigsies vēsture un kādā pasaulē, galu galā, iesoļos cilvēce. Jaunajai patiesībai ir jāatbild uz visiem šiem dzīves dziļākajiem jautājumiem. Un, kad atbildes būs dotas, neviens vairs nevarēs noliegt Dieva pastāvēšanu un to, ka Viņš nosaka vēstures gaitu. Tad mēs ieraudzīsim, ka katrā vēstures notikumā izpaudās Dieva sirds cīņā par kritušo cilvēku glābšanu.

Turklāt jaunajai patiesībai jāspēj izskaidrot daudzus strīdīgus jautājumus kristietībā, kuras misija bija izveidot vienotu pasaules kultūras sfēru. Izglītoti cilvēki nevar būt apmierināti ar vienkāršu apgalvojumu, ka Jēzus ir Dieva Dēls un cilvēces Pestītājs. Daudzas teoloģiskas debates izcēlās tieši centienos dziļāk saprast kristietības doktrīnu nozīmi. Jaunajai patiesībai ir jāizskaidro attiecības starp Dievu, Jēzu un cilvēkiem no radīšanas principa viedokļa. Turklāt tai ir jāatklāj visi noslēpumi mācībā par Svēto Trīsvienību. Tai ir jāatbild arī uz jautājumu, kādēļ Dievs varēja glābt cilvēci tikai caur Viņa vienpiedzimušā dēla asins izliešanu uz krusta?

Kristieši tic, ka Jēzus krustā sišana atnesa pestīšanu. Un tomēr vēl neviens nav laidis pasaulē bezgrēcīgu bērnu, kam nebūtu nepieciešams Pestītāja samaksāts izpirkums, lai ieietu Debesu valstībā. Vai tad tas nepierāda, ka vecāki pat pēc atdzimšanas Kristū turpina nodot saviem bērniem pirmdzimto grēku? Tas mūs aizved pie cita būtiska jautājuma: cik liels izpirkums tika iegūts caur krustā sišanu? Miljoniem kristiešu kristietības divu tūkstošu gadu vēsturē bija pārliecināti, ka viņi ir pilnībā glābti, pateicoties krustā sistā Jēzus izlietajām asinīm. Taču patiesībā bezgrēcīga cilvēka, ģimenes vai sabiedrības tā arī nekad nebija. Turklāt kristietības gars ar katru dienu vājinājās. Kā lai izskaidro pretrunu starp realitāti un tradicionālo ticību pilnīgai atpestīšanai, kas ir iegūta, pateicoties izpirkumam caur krustā sišanu? Jaunajai un ilgi gaidītajai patiesībai ir jāsniedz skaidras un izsmeļošas atbildes uz šiem un citiem nozīmīgiem jautājumiem.

Daudzas citas sarežģītas mīklas ir atrodamas arī Bībelē, kas ir uzrakstīta līdzību un simbolu valodā. Kāpēc Jēzum ir jānāk otrreiz? Kad, kur un kā notiks viņa atgriešanās? Kā līdz ar viņa atnākšanu notiks grēcīgo cilvēku augšāmcelšanās? Ko nozīmē Bībeles pravietojumi par to, ka debesis un zeme sadegs ugunīs un notiks daudzas nelaimes? Jaunajai patiesībai ir jāizskaidro visi šie jautājumi cilvēkiem saprotamā valodā, kā to bija solījis Jēzus (Jņ. 16:25). Atšķirīgas Bībeles simbolu un metaforu interpretācijas ir neizbēgami izraisījušas kristietības sadalīšanos dažādās konfesijās. Tikai ar jaunās patiesības palīdzību un tās saprotamajiem skaidrojumiem mēs varēsim apvienot kristietību.

Taču šo augstāko patiesību, kas dod dzīvību, nav iespējams atklāt, rūpīgi izzinot svētos rakstus un filosofijas mācības; to nevar izdomāt cilvēks. Kā ir rakstīts Atklāsmes grāmatā: „Tev būs atkal pravietot pār tautām un ciltīm, par valodām un daudziem ķēniņiem.” (Atkl. 10:15) Šai jaunajai patiesībai ir jānāk kā atklāsmei no Dieva.

Un, lūk, ir pienācis laiks, kad Dievs šai pasaulei ir sūtījis cilvēku, kas atrisinās cilvēka dzīves un Visuma pamatjautājumus. Viņa vārds ir Mūns Sanmjons. Vairākus gadu desmitus viņš patiesības meklējumos ceļoja pa garīgās pasaules bezgalīgajiem plašumiem. Šis patiesības meklējumu ceļš kļuva par asiņainu ciešanu ceļu ar vienīgi Dievam zināmiem pārbaudījumiem. Saprotot, ka, neizejot caur vissmagākajiem pārbaudījumiem, neviens nevar atrast visu patiesību, kas ir nepieciešama cilvēces glābšanai, viņš viens pats cīnījās ar tumšo spēku miljoniem gan garīgajā, gan fiziskajā pasaulē un guva uzvaru pār tiem. Pateicoties savai ciešajai garīgajai vienotībai ar Dievu un pateicoties sarunām ar Jēzu un svētajiem paradīzē, viņš varēja pasaulei atklāt Debesu noslēpumus.

     Šīs grāmatas saturs ir tikai daļa no šīs patiesības. Šeit ir apkopots tas, ko līdz šim ir dzirdējuši un redzējuši Mūna Sanmjona mācekļi un sekotāji. Mēs ticam, ka ar laiku pasaulei tiks atklāti arvien dziļāki patiesības noslēpumi, un ar prieku gaidām šo brīdi. Nokļūstot cilvēku sirdīs, jaunās patiesības gaisma dāvā jaunu laimi, jaunu cerību un jaunu dzīvību. Mēs no visas sirds vēlamies, lai patiesības gaisma pēc iespējas ātrāk apmirdzētu visu pasauli.